2 diena

Labvakar.. dīvaina šodiena.. Domās norūpējies, pavadīju dienu, atrodoties gandrīz visu laiku vienā ēkā. jaunais dzīvoklis ir foršs. liels. vēl nepabeigtās telpas izstaro siltumu.. šīs ir jaunās mājas. te es pavadīšu turpmākos 2us ar pus gadus. reāli uzturos te jau vairākas dienas. ja nebūtu laptopa, nezinu kā izdzīvotu 80m2 dzīvoklī viens pats, ar zvaigznēm ko redzu pa logu, ar dīvainām tikai bēniņu dzīvokļiem raksturīgām skaņām...
vēl tikai dažas dienas un te jau būs mēbeles un darbojoša duša! bet vai tas liks man justies mazāk vienam?
Es atkal gandrīz iebraucu auzās... 7dien..
Es atkal sastapu kādu sevi, ko domāju biju izslēdzis no savas dzīves. tā daļa, kura sajūk prātā pretējā dzimuma smaida vai uzmanības dēļ. daļa, kas padara mani par nelietojamu personu, kas atkarīga tikai no sajūtas, ka ir ar kādu.. ar kādu īpašu...
ir sievietes, kas liek man tā justies, tas nekad nebeidzas labi, esmu to sapratis un ceru, ka šoreiz šādu kļūdu nepielaidīšu un turpināšu uzņemto kursu dzīvē... sev, sev un sev... uzņēmumi, biznesi, nauda un miers, lai arī vientulīgs, neharmonisks, nepiepildīts miers, bet miers..
bet nu kā var nesajukt prātā noskūpstot viņu...
Tā robeža, kurai atpakaļ ceļš ir vien terapija pie ārsta, kurš maz runā, daudz klausās, nu Jūs jau zināt.. antidepresanti un ilgs ilgs atkopšanās, kompleksu, nedrošības un psihiskas nelīdzsvarotības laiks...
Vai viņa ir tā vērta? Jā varbūt.. Bet es laikam neesmu gatavs spēlēt uz tādām likmēm lai to uzzinātu..
Rīt, rīt es pamodīšos un par viņu vairs nedomāšu..
Rīt, parīt un aizparīt...
Līdz brīdim, kad nejaušu apstākļu sakritības dēļ 2atā sēdēsim mazās saliņas sauktas par Krētu krastā, lūkosimies Vidusjūras vilnīšos nogrimstam lielo oranžo apli.. nejaušības, kas protams izmaksās pus dzīvokļa mēbeļu vērtībā..
Arī tur vēl būs atpakaļ ceļš, RIX, skūpsts, koferi, taksis, mājas, skūpsts.. un atmiņas, ja vien es varētu sevi tā kaut reiz dzīvē nokontrolēt, nesabojāt ideālo, nesabojājot to ar strīdiem par netīrām zeķēm istabas stūrī, ar greizsirdības lēkmēm un vienkāršu dabisko rutīnu.. saglabāt to savās atmiņās, savās izjūtās, jo labāk nebūs nekad... varbūt to nozīmē mīlēt? mīlēt ideālo, mīlēt sevi un saglabāt ticību ideālam?
ne es esmu viņas īstais, ne viņa mana.. nebūs mums bērnu un suņa, un māja laukos..
jā laikam mīlēt sevi.. saglabāt sevī sajūtu par Viņu un nesabojāt..
tik egoistiski, jo kuru gan interesē, vai viņa maz to tā uztver, vai varbūt vien izbauda manu rūpīgi plānoto romantiku, bezmaksas ceļojumu un labu seksu.. vai varbūt grib būt ar mani un pavadīs naktis asarās atceroties un nespējot atgūt...
Bet tā būs labāk..
labāk būs arī,
ja tas paliks te uzrakstīts
un vidusjūras saulrieta izjūtas uzburtas manā slimajā galvā...
arlabunakti